My Life and Times · the Latvian typescript

Elvīras Danenbergs (dzim. Sirlaks) dzīves stāsts

Elvīra's Latvian text as her friend Aija typed it in 2010, with its gaps and typing slips kept.

Esmu dzimusi 1912.g.uzaugusi un savu mūžu nodzīvojusi 20.gs. Šis gadsimts ir tik bagātīgs ar vēstures notikumiem, kā neviens cits laikmets cilvēces vēsturē. Vispirms-I Pasaules karš (1914.-1918.). Tas nocēla valdniekus no troņa, kā, piemēram, Nikolaju I, caru Krievijā. Sekoja revolūcija. Tā ienesa lielas pārmaiņas tautu dzīvē. Caram krītot, latvieši līdz ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem ieguva patstāvību,kopš vairākiem gadu simtiem (1918-1940.). Man bija tā laime uzaugt,izskoloties neatkarīgās Latvijas laikā,kad mācības bija latviešu valodā,un krievu valodā kā agrāk vai pēc tam.

Mūsu teātros,dažādās valsts iestādēs,armijā latviešu valoda bija pirmajā vietā.Tā bija valsts valoda.Mūsu koros mēs dziedājām latviešu komponistu dziesmas,bieži vien patriotiskā noskaņojumā. Skolā,vēstures stundās mācījāmies Latvijas vēsturi par izciliem rakstniekiem,politiķiem,varoņiem. Vēlāk tas viss no latviešu jaunatnes tika slēpts.Likās,ka viss iet savā gaitā,ka mēs kā lepni latvieši nodzīvosim paši savā zemē...

Bet tad uzradās pasaules lielaķie noziedznieki - Hitlers un Staļins.Bija neiedomājami,kā viņi šajā apgaismes laikmetā rīkoja cilvēkus un tie paklausīja viņu rīkojumiem un slepkavoja cilvēkus bez jebkāda iemesla.Tas notika tautās,kurās bija tādi ģēniji kā- Gēte, Šillers, Tolstojs,Čaikovskis.Varēja secināt,ka cilvēkiem "humānā kārtiņa "ir plāna.

Tagad atpakaļ pie mana personīgā dzīves stāsta! Mani pirmie divi dzīves gadi pagāja Rīgā.Tēvam bija krogs.No šiem pirmajjiem gadiem neko daudz neatceros.Prātā tikai beigts kaķis,kas gulēja grāvī,netālu no mūsu mājas.Karam sākoties ,1914.gadā mans tēvs un māte pārcēlās atpakaļ uz Cēsīm.,kas bija lielākā pilsēta viņu dzimtajai pusei Vecraunai (18km),Jaunraunai (12km).Tur dzīvoja radi un draugi.Vispirms mēs dzīvojām Vinterkalnā.Tas bija ārpus Cēsīm,ceļā uz Bērzaines vidusskolu.Māja bija kalnā ar taciņām lejā uz upīti..Tur man bija laba izskraidīšanās kopā ar kaimiņu bērniem.Te piedzima Mirdza.Atceros,ka māte viņu baroja ar mannā putru.Laikam jau mums arī bija švaki ar ēšanu,jo putras pietika tikai Mirdzai,man deva izlaizīt katliņu,kas garšoja kā liels gardums.

Pēc nedaudz gadiem vecāki nopirka Cēsīs māju.Lielā Katrīnas ielā Nr.13.Mēs dzīvojām augšstāvā. Apakšējo mājas daļu izīrējām.Atceros mūzikas kasti.Tā reiz sāka pati no sevis spēlēt "Dievs,sargi ķeizaru!".Māte lejā to sadzirdēja un uzskrēja sabijusies augšā,lai kasti nogrieztu.Pa ielām klejoja apbruņoti revolucionāru pulciņi.Tie, dziesmu izdzirduši,varēja mūs apcietināt vai pat nošaut,par simpatizēšanu caram.Vēl atceros,ka 1919.gadā visi saslimām ar gripu.Slimojām visa ģimene,katrā gultā gulēja pa slimniekam.Visi izveseļojāmies.Vecāki atvēra tējnīcu pie tagadējā Rožu laukuma.Uz turieni katru rītu Mirdzu pie rokas paņēmusi, vedu brokastīs.Toreiz apakšbiksītes nebija uz gumijas,bet ar klapi,ko aizpogāja un atpogāja.Nebiju mācīta ,kā to darīt,tāpēc vaļējā klape sitās Mirdzai gar papēžiem.Izskaatījās jocīgi.

Vēl atceros,kā iebrauca sētā ar zirgu tēva māte no Jaunraunas. Vāģī bija vairāki kroņi ,taisīti no egļu un priežu skujām..Bija it kā palaistas baumas,ka tēvs ir miris.Tā grozās raudādama,pinusi kroņus un raudādama braukusi uz Cēsīm."Kur ir papa?"-viņa man vaicāja. "Istabā!",es nevaļigi atbildēju,jo lecu klases. Ak,tad vēl uz kapliču nav aizveduši,groša nodomājusi.Kā vērusi durvis,tā tēvs pretim: "Sveika,māt,vai tad iebrauci no laukiem?" "Mārtiņ,tu dzīvs,tu dzīvs?"'atkal lielā raudāšna,šoreiz gan no prieka.

Tā mums gadi līdz skolas laikam pagāja gluži jauki,spēlējoties ar apkārtējiem bērniem.Mums sētā bija vairākas palīgēkas,kā zirgu stallis(viens no īrniekiem bija važonis),cūku stallis,kur bija visādas paslēpes(spēlējot drīfāter) ,un siena glabātuves,kur zirgiem meta sienu apakšējā stallī.Es ar rokām kāros caurumā.Ja mani meklēja apakšējā vietā, ,es uzvilkos augšā, un otrādi.

Tā pienāca skolas gadi(man bija tikai 6 gadi).Māte bija lepnas dabas un ielika mani privātskolā. Tad pilsēta nodibināja valsts skolas un valdība maksāja izdevumus.Māte bija arī prakstiskas dabas-pārcēla mani tur.Nekādas starpības nemanīju.Biju priecīga,ka citi skolnieki sāka mani saukt priekšvārdā.Līdz 10 gadiem biju mazāko meiteņu klasē.Te mani sauca par "Sirlaciņu" no uzvārda Sirlaks.Man bija kauns,ja māte to dzirdētu.Viņa reiz bija atnākusi uz skolu kādās darīšanās.Es biju gluži sarkana no bažām,ka mani kāds pasauks.Tas nozīmēja respekta trūkumu.

Pelnu dienā šuvām mazus,krāsainus maisiņus,kuros bērām pelnus un tad lūkojām,kādam skolotājam uzkārt. Pašas gājām bariņā pakaļ un spurdzām no smiekliem. Ziemassvētkos bija 2 nedēļu brīvlaiks.Skolas sarīkojumu telpā bija liela,izpušķota egle.Bija svētku uzvedums.Es biju mazākais rūķitis.Notika klizma - mans maisiņš,kas bija jānes uz pleca,sāka birdināt pelnus.Mani steigā apmainīja pret citu rūķīti.Tā man par sirdssāpēm neiznāca uzvedumā piedalīties.Vēlāk mana māte pratināja,kur es esot palikusi?Viņa mani bija ļoti gaidījusi.

Nāk prātā gadījums ar skolotāju Streipa kungu. Tas bija izskatīgs,jauns cilvēks.Viņš taisījās precēties ar skolotāju.Laulības notika skolotājas viesistabā.Mēs,vairākas meitenes, sapulcējāmies zem loga un kliedzām,cik spēka - Kārli,Kārli,apdomā!

Pienāca laiks iestāties visusskolā(highschool).Pirmajā dienā meitenes savā starpā izvēlējāmies partneri-pušelnieku(kāds novada vārds kaimiņam),ar ko sēdēt kopā. Soli bija taisīti divām personām. Man pienāca klāt sveša meitene un uzaicināja sēdēt ar mani kopā.Es piekritu.Vēlāk pierādījās,ka tas priekš manis nebija izdevīgi. Skola bija kādus 3 km ārā no Cēsīm.Pēc stundām atkal pa divi devāmies uz mājām.Mana "puška" dzīvoja uz otru pusi.Tā man dienas pēdējā stundā bija jālaiž apkārt zīmīte un jāuzaicina viena vai otra meitene iet ar mani pārī uz Cēsīm.

Ko mēs mācījāmies vidusskolā? Latviešu valodas mācība bija obligāta.Tāpat arī viena no svešvalodām-angļu vai franču.Es izvēlējos franču.Skolu beidzot,es ar savu draudzeni Annu Krauklis gluži tekoši varējām tērzēt franciski.Tagad valoda pavisam aizmirsusies.Valodu vajag runāt! Bija neērtības ,iebraucot Amerikā.Nepratu ne vārda angliski.No matemātikas bija jāņem algrbra,ģeometrija un vienkārši kurss augstākajā matemātikā.Tad vēl vēsture-gan pasaules,gan Latvijas.Vēsturē dabūju 5!

Reiz māte piedzīvoja lielas bailes.Toreiz viņa palaida mūs uz Gauju vienas pašas.Gaujā todien tika pludināti baļķi (lētākais transports).Mēs pa krastu pastaigājāmies baļķiem pretim,un tad jāteniski uz tiem uzsēdāmies.Laidām pa straumi uz leju.Gadījās,ka baļķi apvēlās riņķī un mēs novēlāmies upes dibenā.Es atceros,ka tikai burbuļi gāja no manis uz augšu. Laimīgs negadījums! Nekādas zemūdens straumes un ūdens atkal pacēla mūs uz augšu.Bet pie mātes bodē ieskrējusi kāda kaimiņiene un pateikusi,ka Gaujā bērni noslīkuši.Māte pārbijuises,atstājusi bodi tēvam,kurš parasti sēdēja nomalis un ieņēma pa malkam no pudeles.Māte skriešus skrējusi visus 3 km.Pa to laiku mēs savu parasto pludmali bijām atstājušas,bet izvēlējāmies citu ceļu-kādas izžuvušas upes gultni.Nabaga māte! Tāds pārdzīvojums! Kad viņa atnāca mājās,tad,lai atvieglotu nervus, dabūjām ar rīkstēm pa stilbiem.

Blakus pārtikas preču veikaliņam bija maizes ceptuve.Viena istaba ar krāsni pie sienas,kur laida mīklu, saformētu kā kukulis uz lizes krāsnī.Pa laikam nāca inspektors,vietējais ārsts,lai inspicētu tīrību.Mātei bija diezgan grēku šinī ziņā,Tad viņa "karoja" kā mācēja. Tā kā istabā bija karsts,māte strādāja ļoti vaļīgā blūzē.Kur ārsts gribēja ko apskatīt,tur māte klāt ar pusapsegtām krūtīm,un neļauj neko redzēt.Tā šis atmeta ar roku un aizgāja.Māte nevarēja vien beigt stāstīt kā uzvarētāja!

Vēl prātā,kad bijām abiturējušas no skolas,bijām 2 nedēļas bijušas mācībā pie mācītāja Pētera Apkalna,viņš mūs visas uzlūdza savā muižā uz pēcpusdienas tētju.Tēja bija servēta dārzā.Tā nu visas sēdējām un runājām.Tad mācītājs mums prasīja,ko mēs gribam darīt ar mūsu dzīvi?Kad pienāca mana kārta,es teicu (laikam ,lai būtu oriģināla),ka gribu braukt par misionāri uz Indiju.Mācītāja kundze ieplēta lielas acis un jautāja: "Elvīra,vai tu redzēji kādu parādību?"Mācītājs toties uzsiita man uz pleca un nodārdināja(viņam bija skaļa balss)-’’Ej gan,Elvīra,tur ir forši angļu virsnieki!’’ Tas bija tas pats mācītājs,kas vidusskolā visas klases meitenes,kad tās pa pāriem devās viņam garām uz rīta lūgšanu,laida pirkstus cauri blūzei pie meitenes ribām un ieknieba. Toreiz neviens neko tādu nebija dzirdējis,tāpēc meitenes tikai iesmējās un uzņēma to kā joku par kuru drīzāk palielīties.Mācītājs arī,kad cienmātes nebija mājās,mēdza ar ķesteri meitenēm sūtīt zīmītes,lai atnāk ciemos.Es arī vienu saņēmu.Neaizgāju!

Vidusskolā notika savāds(spirituāls)piedzīvojums.,man pašai to izsaucot. Apstākļi bija šādi.Bija starpbrīdis starp stundām,meitenes bariņos pastaigājās pa palielu telpu,riņķī paresnam stabam.Pie durvīm stāvēja mūsu klases dāma un mūs uzmanīja.Es staigāju viena.Telpā bija klusa dūkoņa, meitenēm klusi sarunājoties.Un tā riņķī,riņķī..Tad sāku sarunāties pati ar sevi-es,es,es.Pēkšņi man likās,ka esmu divas personas.,ka otra iet man blakus,bet es to neredzu.Tanī brīdī mani sāka saukt klases dāma:"Elvīra,kas ir ar tevi?Vai tu labi nejūties?"Es sapurināju galvu un pēc dažām sekundēm jutos kā parasti.Kādreiz mēģināju izsaukt iepriekšējo jūtoņu,kas pa pusei izdevās,bet arī bija tā kā bailes.Tāpēc nekad vairāk to nemēģinu.

Pirmie gadi augstskolā pagāja laboratorijās-organiskā,neorganiskā ķīmija.Vēlāk tieši,kas attiecas uz farmāciju.Bija šādi tādi "brūtgāniņi",aizgājām uz kino vai pastaigājām gar Daugavas malu.Reizi gadā gāju uz masku balli , kuru rīkoja Universitāte vai Mākslas akadēmija.Kostīmu varēja īrēt.Beidzamo kostīmu atceros.Biju arābu šeiha harēma verdzene.Man bija dzeltenas satīna bikses,vaļā izlaisti mati,un maska virs acīm.Parasti turp aizgāju ar kādu draudzeni.Tur varēja krietni izdancoties,jo dāmas nesēdēja rindā,gaidot uzlūdzējus,bet maisījās pūlī un pašas ņēma dancošanas iniciatīvu savās rokās.Gaismas mainījās un orķestris spēlēja nepārtraukti.

1937.gadā iepazinos ar Papu Jaunjelgavā.Tur pa vasaru praksē bijām trīs studenti. Es praktizēju vietējā aptiekā,papa mērīja zemes gabalu blakus Daugavai priekš būvējamās spēkstacijas.Trešā bija veterinārijas studente.Lai tiktu no Rīgas uz Jaunjelgavu, ar vilcienu, bija jāizkāpj Skrīveru stacijā,tad ar kājām jāiet nedaudz km līdz Daugavai,kur prāmis cilvēkus pārcēla uz otru krastu.Tā nu sagadījās,ka izkāpis tur paps un veterinārijas studente abi soļo mazu gabaliņu viens aiz otra uz Daugavas pusi.Meitene paklūp,paps piesteidzas palīdzēt.Tā nu abi iepazīstas un paps uzlūdz viņu pie sevis uz pankūku vakariņām..Vetstudente paņem arī mani līdz uz vakariņām.Visu ko atceros! Ka paps nespēja izcept jaunu porciju,kamēr iepriekšējā jau bija apēsta.Viņš sviestu nežēloja. Sākām ar papu pa vakariem,pēc darba pastaigāties gar Daugavas krastiem..Kādreiz bija sevišķi skaista pievakare.Saulei slīdot uz rietēšanas pusi,visa Daugava laistījās sudraba un zelta krāsās.Papa paņēma manu roku un atzinās mīlestībā uz mani.Vēlāk tad viņš runāja,ja būtu bijis kāds lietains vakars,nezin vai viņš tā būtu juties...

Mēs abi vasaru pavadījām staigādami pa skaisto apkārtni.Pāri Daugavai bija bijušā barona iekopts parks,kur barons bija savācis no visas pasaules kokus un krūmus,kuri parasti Latvijā neaug..Cilvēki,kas studēja botāniku vai interesējās par retiem augiem,brauca uz šo parku pastaigāties.Tāpat netālu bija Aizkraukles pilskalns,par kuru stāsta mūsu teikas un pasakas. Ap Jaunjelgavu īpatnēju vietu netrūkst.

Kad pienāca rudens,katrs aizbraucām uz savu skolu-paps uz Jelgavu,kur viņš studēja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā,es uz Rīgas Universitāti,kur studēju farmāciju.Norunājām satikties. Paps atnāca pie manis Rīgas iekšpilsētā,kur es īrēju istabu.Apstākļi bija citādi,ne vairs romantiskā apkārtne.Es izturējos drusku niķīgi," svaidījos"visādiem vārdiem.Paps tā kā apvainojās un aizgāja.Palikdama viena,nejutos necik labi.Domāju jāaiziet vinam pakaļ un jānoskaidro,kas īsti par lietu.Zināju,ka viņš būs Jelgavas dzelzceļa stacijā,gaidot nākamo vilcienu.Skatos,papiņš grozās cilvēku barā.Piegāju klāt,sākām runāt un salabām.Vēlāk,kad uz viņu par šo vai to bāros,viņš man atgādināja-Nu,ko tad tu skrēji man pakaļ uz Jelgavas staciju?! ES turējos pretī- Ja es nebūtu skrējusi,tad Tev nebūtu bērnu-ne Pētera,ne Līgas,ne Kalva..

Sākām ar papu satikties.Viņš bija uzmanīgs un patīkams draugs Kopā apmeklējām koncertus un teātri.Toreiz tas bija modē jauniem cilvēkiem..Un tā kopā bijām pusgadusimtu! Laulāti esam 2 reizes.Pirmoreiz vasarā 1941.g.Tas bija gads,kas Latvijas vēsturē ieies kā ": Baigais gads".Jūnijā Latvijā ienāca krievu armija.Sākās inteliģences un turīgo latviešu izsūtīšana uz Sibīriju.Es toreiz strādāju Litenes aptiekā.Litene ir netālu no Krievijas robežas.Pazīstama ar to,ka tur Latvijas armijai bija liela nometne,,kur apmācīja karavīrus.Starp citu,tur bija nomitināts arī(Jan g?) vīrs=leitnanta pakāpē.Viņš šad un tad atnāca ciemos un tad gājām pastaigāties.Ejot garām bijušajai aptiekas ēkai,kur tagad bija krievu armiijas štābs viņš izrāva revolveri un kā traks gribēja raidīt šāviņus apgaismotā logā.Ja viņš to būtu izdarījis,tad nebūtu Jūs,trīs bērnu,jo arī manis nebūtu...Tad viņš uz kādu laiku pazuda,bet vēlāk atradās Anglijā,kur strādāja ogļu raktuvēs,gan kā brīvs cilvēks. Irmgarde vēlāk bija uzzinājuis,ka viņš miris.

Tagad atpakaļ pie laulībām! 1941.gada naktī no 13.-14.jūniju aizveda ļoti daudz latviešu.Atceros,ka aptiekā strādādama pa logu redzēju,ka piestāj mašīna ar krievu zaldātu pie stūres.Aptiekā ienāk jauns cilvēks ar skaistu,tautisku tērpu...Auto palikusi viņa sieva ar mazu zīdainīti,to,kuram esot caureja.Lai dodot zāles!Es piepildu paciņu ar kumelītēm un stāstu,lai izvāra un dod vairākas reizes dienā. "Kur ,lai es to vāru?"rūgti jautā jaunais cilvēks,:"Mūs ved uz vilcieniem!"

Tā arī pašā pēcpusdienā mēs ar papu aizgājām uz pagastmāju.

Bijām naivi,domādami,ka tad mūs izsūtīs kopā.Visus izsauca.lai reģistrētos kā vīrs un sieva civillaulībām.Bija skaista,saulaina diena.Negājām pa ceļu,bet blakus taciņai,kas gāja caur puķotu pļavu.Noāvām kurpes un aizgājām uz laulībām plikām kājām.. Sekretāre izdarīja oficiālu ceremoniju un pēc 15 minūtēm bijām legāli laulāts pāris.Tā kā māte pieprasīja baznīcas laulības,jo citādi kaimiņu sievas neticēšot un izplatīšot baumas.Baznīcā salaulājāmies Ziemassvētku laikā.Man bija balta ,gara kleita.Puķu pušķis-kreimenītes.Balts plīvurs.Salaulāja mācītājs,kuru Jūs pazīstat-Hermanis.Baznīcā temperatūra bija daudz zemāka kā ārā.Ļaudis pūta baltus mutuļus, klepojot.Es no uztraukuma aukstumu nemaz nejutu.

Esam jau kopā bijuši pāri par pusgadsimtu.Bet viss vienreiz beidzās.Tā paps pirmais mūsu dzīvi atstāja...

Latviju atstājām no Ventspils ostas 1944.gadā.Vācīeši deva savos karakuģos vietu bēgļiem.Tā stāvēja pulciņš tuvinieku-māte,Pēteris,papa,es,Rūta,Vitolds.Man galvā bija cepure,pārsieta ar lakatu(tāda bija mode,varbūt atceraties redzējuši fotogrāfijās vai gleznās).Vitolds nebeidza par manu galvas rotājumu smieties vienā gabalā.Es, galvu izcēlusi,nelikos ne zinis.Ventspils ostā mēs tikām no Jūrmalas,kur bijām kādu laiku apmetušies kādā tukšā zvejnieku mājā ( viņi paši jau bija aizbēguši uz Zviedriju pāri Rīgas jūras līcim). Arī mēs gaidījām laivu,lai vestu mūs pāri.Bija gadījušies kādi jauni cilvēki,kuru rīcībā bija laiva ,kuri veda ļaudis pāri no Latvijas uz Zviedriju.

Tā nu dzīvojām zvejnieka mājā un gaidījām ziņu.Kādā pēcpusdienā istabā ienāca jauns zēns un pateica,ka mums jābūt 10:00 vakarā zināmā vietā.Izvēlēties kādu krūmu paslēptuvei un būt klusiem kā pelēm.Tā arī izdarījām.Bija savāda atmosfēra.Klusums-bet varēja just,ka it kā katrs krūms būtu dzīvs.Uztraukums iznāca ar Pēteri.Par kaut ko neapmierināts,viņš palaida raudienu.Blakus bija kāds "lielu muti’’ vīrietis: "Ja tas varde neapklusīs,iemetīšu viņu jūrā!"Tāpat arī kāds suns sāka ap mums ošņāties.Mēs slēpāmies no vāciešiem,kuri jau nebija tik slikti kā krievi,bet gluži jau nu ne eņģeļi. Šis brauciens nenotika,jo vietējais mežzinis,kurš visu organizēja,bija sadzēries un atnāca stundu vēlāk.Redzējām kuģīti stāvam un mūs gaidām.Pa to laiku sākās vētra. Viļņi bija tik lieli,ka neuzdrīkstējamies kāpt vienkāršā airu laiviņā.Tur iekāpa pāris latviešu karavīru,kuri bija dezertējuši.Viņi palikt nedrīkstēja.Arī papa nebija,viņš bija savā darba vietā Talsos.Pa vienīgo pēcpusdienu viņam nekādi nevarēja padot ziņu,cerējām,ka viņš viens pats kaut kā tiks uz Zviedriju vieglāk..Bet to nakti pa pusei vīlušies devāmies atpakaļ uz zvejnieka māju.Vēlāk par cigarešu paciņu vācu karavīrs mūs aizveda savos kara ratos uz Ventspili..Tur varēja tikt uz vācu kara kuģiem,kas aizveda mūs uz tuvāko vācu pilsētu.Tā kādā pēcpusdienā bars latviešu stāvējām Ventspils ostā un gaidījām savu kārtu.Vācieši mūs nolika kuģa dibenā un pārbrauca uz Vāciju bez klizmām.Kaut arī viens kuģis ar vācu karavīriem un latviešu bēgļiem ,tika nogremdēts no krievu lidmašīnas.Vācijā vispirms mūs nomitināja kādā (?).Telpa visa noklāta ar salmiem.Katrs ieņēmām savu kaktu.Tā kā mums bija divi vīrieši-paps un Vitolds,tad varējām šo vietu pēc desmit dienām atstāt.Ja to nebūtu darījuši,tad Amerikā nebūtu tikuši,jo šo vietu ieņēma krievi,drīz vien vācu armijai atkāpjoties.1944.gadā Vācijā jau varēja brīvi ceļot,nopērkot biļetes.Viņi aizbrauca cauri visai Vācijai uz Bavāriju,kur sarunāja darbu un dzīvokli kādā zemnieku mājā.Vīrieši bija iesaukti armijā un pēc tiem bija liels pieprasījums darba tirgū.Tur pavadījām ziemu un, kad 1945.gadā tika paziņotas kara beigas,devāmies uz Augsburgu,kur Haunštetenē bija nodibināta bēgļu nometne.Mēs tikām nomitināti pieklājīgā dzīvoklī(vairāki vienā mājā),no kuriem bija izdzītas vācu strādnieku ģimenes.Tur piedzima Ilze,Līga un Kalvis. Bērni paaugās un pēc 4 gadiem,kad bēgļi tika sadalīti pa visām pasaules valstīm,mēs pieteicāmies uz Ameriku,kur arī mūs uzņēma..1049.gadā iebraucām Bostonas ostā.Ejot cauri muitai,Pēteris iesaucās: "Papa,redzi,kur dolārs!" Pēdējo vārdu muitnieks saprata un noteica: "Redz, vēl mazs,bet jau pazīst dolāru!" Braucām ar vilcienu pie Hākiem,kuri mūs bija pieņēmuši,cerēdami uz ilgu un lētu darbaspēku.Pitsburgā bija jāmaina vilcieni un mums bija vairākas brīvas stundas.Pastaigājāmies pa pilsētu.Mātei bija švaka dūša,viņai sagribējās uzkost siļķi,kuru nekur nevarējām dabūt."Sūda Amerika!"māte dusmās noteica,"bagāta skaitās,bet nevar ne siļķīti dabūt!"

Aizbraukuši pie Hākiem mums ierādija atsevišķu, lielu māju.Atceros,ka gaidīju,kad atbrauks kāds līdzdzīvotājs,tomēr vēlāk sapratu,ka māja ir tikai mums pašiem.Ne visiem gājis tik labi.Andersoniem bijis jāsmeļ ūdens no akas,kam nav bijis grodu,un Lūcija līdusi uz vēdera pie avota,lai būtu droša,ka neiekritīs iekšā.

Labos Hawkus pievīlām pēc gada aiziedami uz Tiffinu,Ohio.Gribējām labāk pelnīt un strādāt darbos,kas tuvāki mūsu profesijai.Tas arī notika Tiffinas laikā.Jūs,bērni,jau paši daudz maz atcerēsieties arī bez manas atreferēšanas.Ceru,ka nebūsiet vīlušies manā dzīves stāstā,jo visiem briesmīgiem notikumiem,kā Drēzdenes bombardēšana,gluži vienkāŗsi tāpēc,ka mums tur negadījās draugi,kas mūs uzaicinātu ciemos.Toreiz to ļoti nožēlojām,ka netikām uz Drēzdeni,tikai vēlāk sapratām,ka cilvēks nezin,kas viņam var būt par labu..Tāpat Augsburgas laikā ,kad amerikāņi pilsētu pārvērta drupās,dzīvojām lauku mājās,ko neaiztika.

Kad dzīvojām zvejnieka mājā Jūrmalā,Rūtai bija sādas piedzīvojums. Viņa izgājusi kādā pēcpusdienā pastaigāties,viņu apturējis kāds vācietis uniformā un pavēlēja viņam iet līdzi.Nezinu,cik Rūta bija sabijusies,bet tak jau kāds uztraukums bija.Vācietis aizveda viņu uz tuvējo karaspēka štābu ,noņēma pasi,apsēdināja pie galda,nobēra priekšā veselu kaudzi cauru zeķu,iedeva adatu un diegu un lika zeķes salāpīt.Rūta biija laba lāpītāja,stundas laikā zeķes salāpīja ,izņēma no atvilktnes savu pasi(noskatījuises,kur viņš to noliek) un ātri devusies mājās.Vācietis bija solīds puika,neko Rūtai nenodarīja.Ko lai dara,ka vajadzība spiež? Mēs šo notikumu šad tad atceroties uzjautrinājāmies.

Vācieši bija okupējuši Latviju kādus 3-4 gadus 40.gadu sākumā.Tajā laikā viņi likvidēja Latvijas žīdus.Es tik atceros,,ka vienā naktī tie visi pazuda.Vienkārši cilvēki-amatnieki,mazu veikaliņu īpašnieki.Mēs,trīs māsas gājām skolā kopā,viņi par politiku neko neintersējās.Viņi bija piedzimuši saviem žīdu vecākiem,viņiem savs mūžs kā žīdiem bija jānodzīvo..Šinī laikā Rīgā bija ievesti arī žīdi no Vīnes. Atceros jaunu,blondu sievieti,sārtu seju,varēja būt vēl padsmitniece.Viņai bija rokā iedota liela slota ar ko viņa tīrīja ielu.Laiks bija nejauks-lietus kopā ar sniegu.Nabaga meitene bija ļoti pārbijusies,elpoja ātri. Grūdieniem un drudžaini slaucīja slapjo sniegu.Nez kāpēc nāca Līga prātā,būtu viņa piedzimusi kādus 20 gadus agrāk,Vīnē varēja būt viņa.Vēl atceros kādu vecāku sievieti,kura arī slaucīja laukumu.Nācās iet viņai garām,viņa skatījās uz mani,atvēra muti kā lielu ,melnu caurumu,bakstīja ar pirkstu,rādīdama,ka grib ēst.Diemžēl man nebija nekā ēdama,ko viņai iedot.Turpat stāvēja arī vācietis-sargs un,kas zina,ja būtu ko iedevusi,tagad vairs te nesēdētu.

Mēs pamatiedzīvotāji dzīvojām savu parasto dzīvi.Es strādāju Torņakalna aptiekā,pa retam, noliku kādu eksāmenu Latvijas augstskolā.

1944.gadā,kad vācieši sāka zaudēt kaujas frontē un atkāpās cauri Latvijai uz Vāciju.

Atgriežoties pie skolas gadiem.Atceros kādu sestdienas rītu(sestdienās mums stundas bija līdz 12:00).,kad vēl gultā izdzirdu zvanu.Cik laimīga biju griezties uz otriem sāniem,jo todien bija paredzēts klases darbs ģeometrijā,kura bija mana vājā puse.Tā kādreiz šādi sīkumi paliek atmiņā līdz sirmam vecumam.

Tā nu 1925.gada rudenī sapulcējāmies Bērzaines vidusskolā.Skolā sadraudzējos ar Annu Krauklis.Viņa vēlākos gados aizbrauca uz Austrāliju,tad pat,kad mēs uz Ameriku.Sarakstījāmies visus gadus.Viņa mira ar sirdi.Viņai bija divi dēli.Viens gleznotājs,otrs bez profesijas ,bija gluži pazudis,kad Anna nomira.Viņš man atrakstīja vēstuli sliktā latviešu valodā.Žēl bija puikas...

Skolā galvenā vērība tika piegriezta latviešu valodai.Bija 4 stundas nedēļā.1 gramatika,3 literatūras.Analizējām latviešu rakstniekus,kā Jāni Raini(īstā vārdā Jānis Pliekšāns) bija pa pusei filozofs.Paps vēl tagad skaistās,atceroties kādu latviešu valodas skolotāju,kurš visu ziemu neko citu nav mācījis,kā vien runājis par Raiņa darbiem.Viens bijis"Jāzeps un viņa brāļi". Vēl ciemos bija Rūdolfs Blaumanis,kurš savos stāstos un lugās ļoti trāpīgi raksturoja dažādus cilvēku raksturus..Viņa lugas vēl tagad iestudē latviešu teātros.Tad vēl Aspazija(precējusies ar Jāni Raini). Anna Brigadere,Jānis Poruks un daudzi citi.No matemātikas: trigonometrija,algebra.Ar Annu brīvi varējām runāt franciski,to arī izmantojām puišu sabiedrībā.

Mūsu mācību diena sākās ar rīta lūgšanu.Visi skolēni uz zāli devās pa pāriem.Meitenes no trešā stāva,zēni no otrā un pirmā stāva.Zālē notika arī sapulces,gan skolotāju,gan vecāku.Arī deju vakari notika zālē,Ziemassvētku sarīkojumi u.c.Pirmajā stāvā bija skolotāju telpas.Pāris lūgšanas nedēļā vadīja Cēsu mācītājs Pēteris Apkolus.Vīrs ar labām runas dāvanām,varenu balsi,bijušais karavīrs Latvijas brīvības cīņās.Vīrs ar apetīti arī citās lietās.Tā nu mācītājs stāv koridora malā un tik izlaiž roku meitenei sānos un iekniebj.Tas tikai izsauca meiteņu ķiķināšanu un jautras runas.Pēc tam mācītājs bija pazīstams ar zīmīšu rakstīšanu meitenēm.Viņam bija lielas,brūnas acis,un varena balss,kas dārdināja baznīcas mūrus,kad viņš dziedāja kādu himnu.

Reiz franču valodas skolotāja mūs pārsteidza sakot,ka gribētu mainīt savu skolotājas profesiju uz,ja būtu apdāvināta sūšanā gan Parīzē,gan Cēsīs.Viņa domāja tagadējos modes karaļus,kas ir Amerikā.Tie pelna daudz un sabiedrībā izceļas.Mēs bijām pieradušas pie nabadzīgām Cēsu šuvējiņām.Tas mums bija kas jauns un pārsteidzošs.

Mums skolā bija jāvalkā formas-brūna blūze ar baltu krādziņu un aprocēm.Bija jāuzmana,lai krādziņa būtu tīra.Tā visas izskatījāmies vienādas,izņemot to,no kāda materiāla tērps bija šūts-no dārgāka,vai lētāka.Rotas lietas,izņemot rokas pulksteni,bija aizliegts valkāt.Zeķēm bija jābūt tumšām.Skolas beigšanas ceremonijā,kad izsniedza diplomus,es uzvilku miesas krāsas zeķes,lai rādītu savu patstāvību. Kad mani izsauca uz skatuves,saņemt diplomu,jutos ļoti neērti savu zeķu dēl.Gribējās ielīst zemē.Bet kaut kā bija jāpārdzīvo.

Vidusskolā vasaras pavadījām tāpat kā pamatskolas laikā-gājām uz Gauju.Man gan bija jāapkalpo ,pircēji,kad māte gāja uz tirgu iepirkt pārtikas preces priekš veikaliņa. Tirgū sabrauca laucinieki,kas savos vezumos veda uz tirgu savus produktus no saimniecībām-olas,sviestu,kreimu,pienu,kautus putnus,kā vistas ,pīles,zosis.Kādreiz arī pa gabalam gaļas.To gan pārdeva speciālos veikalos-skārņos.Tā īpašnieki paši izbrauca uz laukiem,nopirka dzīvus lopus un tad speciālās kautuvēs(ko uzmanīja inspektori un higiēnas speciālisti)sagatavoja pārdošanai.

Māte pati cepa trīs veidu maizes pārdošanai-rupjo rudzu,baltmaizi un saldskābmaizi.Ceptuve bija ierīkota blakus veikaliņam.Bija koridors vidū.To Līga ir nofotogrāfējusi vienā no Latvijas ceļojumiem,apskatot Cēsis.Pie durvīm stāv kāda sieviete. Telpā bija liela maizes krāsns,māte iejauca mīklu un,kad vajadzēja uz lizes šaut krāsnī,tad to darīja.Krāsns bija izkurināta tik karsta,ka ķieģeļi bija sarkani no karstuma.

Tā nu beidzu vidusskolu un ko darīt tālāk?Man nekādu priekšrocību nebija.Mātei bija iestāstīts,lai studēju farmāciju.Tas bija bijis labs padoms,jo mātes padomam sekoju ne vien es,bet arī mans dēls un pat dēla dēls.Ko darīs viņa dēls,to rādīs nākotne!.Lai studētu farmāciju,man bija bijis jāmācās skolā latīņu valoda,bet es to nebiju ņēmusi,jo tā nebija obligāta.Tā nu vajadzēja palikt mājās un vakaros iet uz to pašu Bērzaines skolu kursos.Tā nu abas ar Irmgardi soļojām tumsā augšā,tumsā lejā.2x nedēļā.Tā kā beidzu jauna(16 gados),tad nebija slikti palikt vēl vienu gadu mātes rūpībā.

To vasaru pēc skolas abitūrēšanas bijā jāiet 2 nedēļas mācībā pie mācītāja.Pētera Apkalna.Mācījāmies Kristīgās ticības pamatus,baušļus,īsumā Kristus mācību,liturģijas kārtību Lutera ticībai.Tad svētdienās visas pa pāriem garās,baltās kleitās,dziesmu grāmatas rokās,apgājām riņķī baznīcai,tad devāmies pie altāra baznīcā(ļaužu pūlis apkārt).Mācītājs izpildīja ceremoniju,katrai uzlika rokas uz galvas un skaitīja Bībeles pantu,pēc tā vajadzēja dzīvot.Ilgu laiku to atcerējos,bet tagad esmu aizmirsusi.Pēc ceremonijas ārā mūs sagaidīja radi un draugi ar rožu pušķiem rokās.Nu bijām pilntiesīgi draudzes locekļi.

Pēc iesvētīšanas mācītājs mūs uzlūdza pie sevis mācītājmuižā(lauku mācītājiem bija piešķirta dzīvojamā vieta-liela māja ar zemi)Viņi turēja kalpotājus,kas apkopa zemi un māju.Pilsētas mācītāji dzīvoja vienkāršā pilsētas mājā.Tajā reizē es pateicu,ka gribu doties par misionāri uz Indiju.Tgad esmu pateicīga ,ka mācītājs mani neatbalstīja,jo es būtu iekritusi kā circenis pelnos.Apstākļi par daudz briesmīgi,lai tur strādātu nesagatavota persona.Kas mani pamudināja tādai domai? Tas,ka mūsu arhibīskapa meita Anna tur strādāja. Šad un tad Rīgas lielākajā avīzē bija raksts par viņu.

Pavasarī braucu uz Rīgu,lai noliktu eksāmenu pie Izglītības ministrijas,ko arī izdarīju.Vajadzēja eksaminēties,lai tiktu Universitātes ķīmijas fakultātē,farmācijas nodaļā.Bija vairāk gribētāju,kā brīvu vietu.Arī tur man izdevās un tā rudenī braucu uz Rīgu kā pilntiesīga studente,ar mātes sataisītu ēdiena kuli.Pirmajā gadā dzīvoju pie tēva māsas Annas,Bija savas priekšrocības.Nebija jāgādā par ēdienu un citām ikdienišķām lietām un rūpēm.Otrā gadā aizvācos dzīvot kopā ar draudzeni Annu Sproģi-Habermani.Īrējām istabu uz pusēm.Bija brīvība-varēja nākt draugi,pazīstami.Protams,bija pašai jāgādā par sevi.Gāju cītīgi pa dienu uz laboratoriju sākumā neorganiskā,tad organiskā ķimijā.Priekšpusdienā apmeklēju lekcijas,un tā pamazām urbos uz priekšu izstādītā programmā.Vienu reizi gadā atļāvos lielāku izpriecu,proti,karnevālu vai masku balli virsnieku klubā.Gāja ļoti jautri.Tas notika katru gadu,kamēr 1937.gadā iepazinos ar papu (iepriekš gan biju iestājusies vienotnē "Ausma").Tur tika noturēti literārie priekšlasījumi,atzīmētas valsts svētku dienas.Bija arī deju vakari,izglītoja arī jaunietes sabiedriskās manierēs.

Ar papu iepazīšanās notika šādi.1937.gada vasarā es praktizēju aptiekā Jaunjelgavā.Bez manis vēl bija 2 studenti no Rīgas.Papa,kurš uzmērīja apvidu ap Daugavu,jo bija plāns tur taisīt elektrisko spēkstaciju.Paps bija iepazinies ar veterinārās medicīnas studenti un uzaicinājis viņu vakariņās.Studente paņēma arī mani līdzi. Pēc vakariņām, paps mani pavadīja mājās,norunājām atkal satikties.Latvijā mājām apkārt bija sēta ar durvīm,kuras vakarā aizslēdza.Man cits nekas neatlika,kā izkāpt pa logu.Tas izgāja uz ielu.Nebija ne cik ilgi,kā žīdiete mani nosūdzēja aptiekas īpašniekam.Kāda bija saruna ar viņu,neatceros.Mēs turpinājām pastaigas gar Daugavas malu.Apmeklējām arī parku,pāri Daugavai.Uz parku tika vestas skolēnu ekskursijas, nāca ,arī cilvēki ,kam interesēja reti koki un krūmi.Daugavas otrā krastā atradās Aizkraukles pils,kuru savā teikā ''Lāčplēsis"aprakstīja A.Pumpurs.Braucām arī ar kanoe laiviņu.Lai gan paps peldēt neprot,tomēr toreiz neko nebijās no slīkšanas.Tā mēs ar papu satikāmies bieži.Viņš bija patīkams un uzmanīgs draugs,nekad neuzspieda savu gribu.Mēs gājām kopā uz teātriem,operu,kino.Vienreiz operā sēdējām ložā,kas bija reti,jo parasti ar pārējiem studentiem pirkām stāvbiļetes.Toreiz sēdējām ložā,papa saņēma un turēja manu roku.Blakus gadījās kāds agrākais draugs,kurš lielām acīm mūs noskatīja.Man bija mazs gandarījums,jo devu viņam pietiekami laiku man tuvoties,ko viņš palaida garām.Tā pa dienu apmeklējām katrs savas lekcijas,vakaros satikāmies.

Krievi pirmo reizi Latviju "drebināja"vienu gadu.Tad ienāca vācieši,krievus izdzīdami.Pēc tam krievi atkal visus izdzina un valdīja Latvijā 50 gadus.Toreiz,kad vēl bija vācieši,redzēdami,ka viņiem iet švaki,mēs ar papu nolēmām,ka ir jābēg Vispirms mērķējām uz Zviedriju.Tā es aizslēdzu aptieku un kopā ar māti,Pēteri un Rūtu aizbraucām uz Jūrmalu,kur dabūjām kādas tukšas zvejnieku mājas.Īpašnieki jau bija pārcēlušies uz Zviedriju. Paps palika Talsos,kur viņam darba vieta.Mūsu nodoms bija jāslēpj no vāciešiem.Drīz vien kāds jauns cilvēks-sakarnieks mūs uzmeklēja un teicās paziņot,kad būs laiva.Rūta ,staigādama gar jūrmalu bija iepazinusies ar Vitoldu,kurš bija vācu armijā.Viņš dezertēja un turējās pie mums.

No vāciešiem bija aizliegts atstāt Latvijas robežas.Mēs kādas dienas vēl padzīvojām zvejnieku mājā un,kad kādu dienu paps bija atbraucis,piekukuļojām kādu vācu smagā auto šoferi,lai mūs aizved uz Venspili.Tur mēs noīrējām augšstāvu kādai mājai no pazīstamas farmācijas studentes.Ventspilī bija arī latviešu karavīru štābs,kur mēs gājām prasīt padomu - vai braukt uz Vāciju,vai palikt Latvijā.Tur mums nekādu padomu neiedeva,tikai teica,ka katram jāizlemj pašam.Ja,kāds sastrādājies ar vāciešiem.,tad jābrauc.Tā kā papa darba vieta viņam deva rīkojumu braukt uzrādīt fermerus,kuri nebija nomaksājuši nodevas,tad iznāca,ka paps bija sastrādājies ar vāciešiem.Tikām uz vācu kuģa,tur māte tikko neiegāzās jūrā.Bija miglaina diena un ūdens ar zemi saplūda vienā pelēkā masā.Māte,neko nedomādama bija piegājusi malai un jau pacēlusi kāju.Būtu to nolikusi,tad būtu ūdenī.Laikā tomēr pamanīja baltas putas,un tā paldies Dievam palika pie mums.Uzaudzināja ne vien Pēteri un Ilzi,bet arī dvīņus (Cvinīšus,kā viņa sauca).Pateicoties mātei mēs ar Rūtu varējām strādāt,jo bija kas uzmana mazos.Bet nu pagaidām vēl esam Vācijā.Ar smago auto mūs aizveda uz kādu lauku skolu,kur ievietoja palielā telpā,grīda bija noklāta ar salmiem..Telpā jau bija bēgļi no Latvijas un Igaunijas.Mēs no čemodāniem izveidojām tādu kā privātu četrstūri..Man pie galvas gulēja kāda igauņu vecenīte,kas kādā naktī nomira.Šos bēgļus vēlāk atrada krievi,jo vācieši atkāpās,bet krievi gāja uz priekšu.Mūs nenotvēra,jo mūsu vīrieši bija nemierīgi.No tuvējās pilsētiņas gāja vilciens uz dienvidiem:Berlīni un tālāk.Toreiz,1944.gadā, vilcieni vēl gāja regulāri,jo pie valdīšanas bija vācieši.Nopirkām biļetes un braucām līdz Bavārijai,tuvu pie Regensburgas,kur pieteicāmies bēgļu sadales punktā.Tie mūs sadalīja pa zemnieku mājām.Mūs,kā ģimeni-papu,mani,Pēteri,māti salika kopā.Iedeva mums istabu ar divām gultām.Naktī bija tik auksts,ka ūdens sasala bļodā.Pa dienu sēdējām lejas stāvā.Īpašniekiem bija kā krogs ,kā ēstuve.Pēteris nepārtraukti staigāja pa koka solu.Īpašnieces meita un māte atgādināja man raganas.Kad pirmo reizi vērām durvis,man sirds vai apstājās,veco ieraudzīju pirmo.Pēteris un mēs,sievietes,bijām nevajadzīgas.Papu viņas varēja lietot kā darba spēku.Tā viņas mūs aizgādāja pie kāda kaimiņa.Arī viņam mūs nevajadzēja,bet viņš skaitījās ļoti dievbijīgs,kas neatraidīja bēgļus.Bija Ziemassvētku laiks.Reiz izgājām pastaigāties,kādas durvis gadījās vaļā un tur stāvēja apgaismota un izpušķota eglīte.Pēteris ieskrēja istabā un ar pirkstu rādīdams sauca,-mamma, eglīte,eglīte! Īpašniece bija skolotāja sieva.īpašnieks bija armijā,viņiem bija divas pamazas meitas. Domāju,ka īpašniece mūs uzaicinās drusku paciemoties,bet viņa ar steigu aiztaisīja durvis...Mūs novietoja(mani un Pēteri) pie dievbijīgā fermera.Māte palika ar papu.Nebija jau nekāda sliktuma,tikai garlaicība māca,gribējām būt visi kopā. Tā kādreiz atstājām Pēteri pie mātes un gājām ar papu pie agronoma parunāties.Viņš mums apsolīja kādu vietu 20 km atstatu.Bija dusmīgs uz abām-māti un meitu un viņas bavāriski krietni salamāja.

Pie dievbijīgā fermera mans darbs bija griezt sviesta mašīnu. Tā kā sviests bija reta manta,es pa laikam iemetu mutē sviesta piku. ’'Ko tu ēd?Ko tu ēd?"reiz Pētreis skaļā balsī sauc. "Tu sviestu ēd!"viņš vēl skaļā balsī konstatē.Labi,ka fermeri nesaprata latviski.

Tā nu kādā dienā devāmies uz jauno vietu.Bija jāiet līdz dzelzceļa stacijai kājām.Pēteris, veselīgs,divgadīgs puika,varēja jau pastaigāt,bet nē,viņš grib,lai māte viņu nes.Nenāk arī pie manis.Māte viņu ievīsta un uzliek uz pleciem.Bumbulis ar Pēteri gandrīz vazājas pa zemi.Satiekam kādu vācieti,tas galvu vien nogroza.Tā nu tikām līdz stacijai un aibraucām ar vilcienu līdz vietai,kur bija jāizkāpj.Saimnieks skaitījās turīgs fermeris.Saimnieku telpām blakus bija kūts un stallis zem viena jumta,kas mums likās jocīgi un ne visai estētiski.Bet tā bija viscaur Bavārijas mājās.Priekšā vieta,kur ļaudīm tikt no viena gala uz otru,pārējā vieta bija bedre,kur izgāza lopu mēslus.Bija ciešami smakas ziņā,jo lopu mēsli tik traki nesmird.Papam ar māti bija jāiet darbos.Māte vēl bija spēcīga un varēja paveikt.Papam bija jāsastrādā lauki ar vēršiem vai zirgiem.Es,kā mazgadīga bērna māte,tiku atsvabināta no darbiem.No rītiem mēs abi ar Pēteri uzmetušies uz palodzes skatījāmies kā saimnieks vai vācu pārvaldnieks izrīkoja strādniekus darbā.Vēl bez mūsu istabas bija 3 citas. Vienā dzīvoja vācu sieviete ar meitiņu Pētera vecumā.Tā mēdza nākt pie mums.Tad abi uzmetušies uz palodzes skatījās viens uz otru un smējās.Rotaļlietu nebija un viens otra valodu tie nesaprata..Vēl tur dzīvoja krievu civiliedzīvotāji:2 sievietes ar kurām mēs biedrojāmies,viens večuks un pajauns puisis.Vēlāk izrādījās,ka vienai sievietei bija sakari ar krievu armiju.Vienu dienu viņa ienāca pie mums un prasīja maizi.,viņai jānesot kādam krievu zaldātam,kas paslēpies mežā alā,kuru paps bija izracis,lai mēs varētu paslēpties,ja krievi sāk bumbot mūsu māju.Toreiz pie mums bija atbraukusi Rūta.Viņi ar Vitoldu bija nomitināti kādas pusstundas braucienā ar vilcienu.Aizgājām visas trīs uz mežu.Gadījās soliņš,mēs ar Rūtu pasēdējām,kamēr krieviete parunāja ar tautas brāli.Pavasarī izlūgušies saimniekam zirgu braucām kādus 6 km uz Regenoburg,lai Vitoldu un Rūtu salaulātu.Bija sarežģījumi,jo bija aizliegts laulāties kara strādniekiem.

..(iztrūkst teksts)... pie Augsburgas Hannštetenes miestā.Tas bija māju puduris ar nesen celtām mājām,modernām labierīcībām,domāts vācu strādniekiem.Tos amerikāni izlika ārā un mājiņas nodeva latviešu bēgļiem.Tā kā mēs bijām 2 ģimenes,mums ierādīja dzīvokli ar 3 guļamistabām,virtuvi,labierīcībām.Pagrabā visai mājai(5 dzīvokļu) bija veļas mazgātava un personīgā apmazgāšanās.

Kā mēs īsti tur tikām,jo bija starpā liela pilsēta Minhene,īsti neatceros.Ticami,ka ar īkšķi.

Bija latviešu bērnudārzs,kurā nodevām Pēteri.Bija angļu valodas kursi,kurus visi apmeklējām,izņemot māti.Šeit mēs nodzīvojām 4 gadus(1945-1949)Tad sākās bēgļu izvietošana pa pasauli.Mēs pieteicāmies uz Ameriku,kurā iebraucām 1949.gadā.

Rūta strādāja slimnīcas laboratorijā.Šajā slimnīcā viņai piedzima arī Ilze 1945.gadā un gadu vēlāk abi dvīņi Līga un Kalvis.Nometnes dzīve daudziem tautiešiem bija ļoti pa prātam.. Bija brīvs dzīvoklis,ārstēšanās,lietotas drēbes,dažādi kursi.Bet bija arī cita tipa cilvēki,kuri ilgojās pēc aktīvas dzīves. Tā beidzot pienāca 1949.gads,kad mūs izvietoja pa dažādām pasaules valstīm.Ņēma vērā cilvēku vēlēšanos,ja vieta atļāva.Mēs pieprasījām Ameriku un tur mūs arī novietoja.Vispirms ar vilcienu aizbraucām no dienvidiem uz ziemeļiem uz kādu no ostām.Tur bija pagaidu nometne.Pienāca ziņa,ka kuģis ir gatavs mūsu uzņmešanai,bet ne mātes.Mūsu sponsors Hawks nebija miinējis mātes vārdu.Mātei draudēja palikt vienai pašai Vācijā,līdz pienāks Hawka atbilde.Tā pienāca sestdien.Papas aizgāja uz ofisu pec atļaujas mātei..Visas darbinieces sestdien strādāja tikai pusdienu,bija jau saģērbušās prom iešanai,un atteicās ar papu nodarboties.Te nu paps parādīja raksturu.Viņš teicās neiet projām,kamēr dabūs vajadzīgo papīru.Kādu brīdi pakaulējušās,viena no darbiniecēm tomēr palika, izdarīja vajadzīgo mašinrakstīšanu un paps papīru dabūja.Mēs viņu saņēmām kā varoni! Kuģī gājām garā rindā,es ar bērniem,paps aiz muguras.Pēteri man nošķīra un atdeva papam,es paliku ar dvīņiem.Jūrā visi slimojām ar jūras slimību.Uz labajiem amerikāņu ēdieniem,ne paskatīties nevarējām.Vienīgi Līga ēda ar lielisku apetīti,lūpas čāpstinādama.Mūsu kuģis, man par sirdsāpēm, piestāja Bostonā,es biju cerējusi uz Ņujorku,lai varētu redzēt Brīvības statuju.Kad izkāpām,katrs dabūjām 20 dolārus. "Pap,redz kur dolārs,redz,kur dolārs!" Pēteris sauca.Pa ceļam mums bija jāpārkāpj uz citu vilcienu.Pitsburgā,kur bija jāgaida vairākas stundas,mātei palika švaka dūša.

Amerikā mūs pārsteidza ugunīgās mušiņas,kuras pa ceļam redzējām pa vilciena logu.Minējām,kas tas varētu būt.Beidzot nolēmām,ka tā ir kāda gāze,kas izplūst no zemes un aizdegās.Hawks mūs sagaidīja stacijā un aizveda uz māju ar daudz istabām.Nebiju pieradusi pie tik daudzām telpām,bet Pēteris priecājās,ka viņam būs sava istaba.To viņš arī dabūja,tak nevarēja viens pats aizmigt,un pēc brīža skriešus skrēja pie mātes. Un aiz mātes muguras aizmiga jo drīzi.Viņu ar skolas autobusu veda uz skolu un atpakaļ.Sūdzējās par jūras slimību.Es Pētreim prasīju,kā viņš tiek galā,jo ne vārda neprata angliski.Pēteris atbildēja: "Es tikai noklausos,ko skolotājs un citi bērni saka,un saku viņiem pakaļ."Tā Pēteris itin ātri iemācījās angliski un bija viens no labākajiem skolniekiem klasē.

Esmu daudz domājusi,vai es nedarīju gudri, skriedama papam pakaļ uz Jelgavas staciju? Ja tā nebūtu darījusi,nebūtu ne Pētera,ne Līgas,ne Kalva(vecuma kārtībā). Jā,bērni,kur Jūs būtu tagad,ja es nebūtu skrējusi papam pakaļ? Nu,pasakiet! Tas ir liels noslēpums...

Pēteri,Līga,Kalvi! Šodien Jūsu mammai apritētu 103 gadi,tāpēc apsveicu Jūs ar šo dienu! Novēlu Jums būt tikpat izturīgiem,uzņēmīgiem,drošiem un labestīgiem,kādi bijuši abi Jūsu vecāki!Priecājos,ka man dzivē laimējās ar Jūsu mammu iepazīties!.Esmu no viņas daudz mācījusies. Arī Jums novēlu saglabāt mammas neizsīkstošo interesi par literatūru,kinomākslu,glezniecību un interesi par pasauli kopumā!

Viņa Jūs visus ļoti mīlēja.Vienmēr priecājās ,kad Jūs zvanījāt vai apciemojāt viņu. Uztraucās,ja ilgāk nedevāt par sevi ziņu.

Jūsu mamma nodzīvoja garu,interesantu un skaistu mūžu. To novēlu arī Jums visiem trijiem!

Ar sveicienu Aija.